Tauksakne
(Symphytum officinale)
Es jau vairākus gadus priecājos par leknajām tauksakņu audzēm kādā kaimiņmājas pagagalmā. Lieku degunu klāt, burzu ziedus un lapas,-nu nekā īpaši labi nesmaržo. Ziedot gan visu vasaru, bet visvairāk ievēroju, kad ņemos ar maijrozīšu ziedu lasīšanu. Tās šķiet vērtīgākas, smaržīgākas un daudz vairāk pieprasītas, tāpēc darba kārtībā vispirms ir rožu ziedi.
Kas tad tik īpašs ir tauksaknē?
Tas ir augs, kas palīdz mums atklāt savus slēptos talantus. Drosmīgi pieņemt lēmumus, lai veiksmīgi realizētu to, kas ir tuvs mūsu sirdij. Tā veicina saprašanos un cieņu vienam pret otru. Spēj apvienot dažādu kultūru un uzskatu cilvēkus. Dziedē rētas pēc traumām un mīlas ciešanām, un neļauj atkārtot kļūdas. Palīdz pat šķitajiem pāriem saprasties un no jauna saiet kopā.
Tās simbolizē mūsu vecmāmiņas un vectētiņus, tāpēc tik ļoti labi iederas pie vecām lauku mājām.
Tās sauc arī par gliemeni, glumeni, glūmi, kaišļa zāli, taukaino zāli. No tā var viegli secināt, ka sakne, ja to pārgriež ir gļotaina, pat taukaina un eļļaina.
Tai piemīt antibakteriāla, pretsāpju un audu reģenerāciju veicinoša iedarbība.
Preparātus no tauksaknes lieto reimatisko un locītavu pampumu mazināšanai. Kaulu lūzumu, asinsizplūdumu, dažādu savainojumu dziedēšanai. Noder pie asinsrites traucējumiem un paplašinātām vēnām. Tauksakne palīdz arī pie zarnu un plaušu vainām. Pazemina cukura līmeni asinīs.
Gatavo tēju, tinktūru, ziedes un pat vīnu. Lapas lieto svaigas kā apliejamos vai pievieno vannām.
Var pievienot, cepot omleti.
Līdz šim es neko no tauksaknes neko neesmu mēģinājusi, pat ne gļotaino sakni izpētījusi.
Plāns šai vasarai - uztaisīt hidrolātu. Tad nu kopā provēsim, kāds tas ir!