Vakar lasīju liepu ziedus - ļoti daudz un ļoti ilgi. Liepa, kā jau sieviešu koks, ļoti labprāt iesaistījās sarunās ar mani.

Es vaicāju, kā liepa sauc savus bērnus? Ļoti vienkārši - “mani mīļie!” Viņa jau no agra pavasara audzē spārnus, ko dot katram mazajam ziedu pumpuriņam.

Sākumā tie visi ir mazi, apaļi - zaļām cepurītēm galvā. Spārni tiem kalpo kā patvērums no saules, no lietus, un vēlāk pavadīs lielajā ceļojumā.

Tiek izsūtīti ielūgumi medainas smaržas veidā. Un vasaras galvenās svinības var sākties! Visi atlido, atrāpo, atlien no malu malām. Katram tiek, un visiem patīk.

Nāk arī cilvēki, lai vāktu tēju, sietu pirtslotas un arī gatavotu ziedūdeņus. Tā vairākas dienas, taču visiem svētkiem reiz pienāk gals.

Zeltainie mati sabrūnē, kroņi ir pazaudēti, bet notiek pārvērtības… Katram bumbulītim izaug deguntiņš. Sākas kāpēcīšu - jautājumu laiks - ko tālāk? Kurp doties? Kas es esmu? Jautājumi tiek uzdoti putniem, skudrām un vējam. Tas sola visvairāk - nesīšu tālu, rādīšu brīnumus un plašo pasauli. Šim ceļam ir jāsagatavojas, jāizaudzē cieta aizsargķivere, jāatrod savs kodols un jānobriedina sēkla.

Un tad, vējainā rudens dienā, tiek sagatavoti vēja dēļi un uzvilktas buras. Pēdējie atvadu sveicieni un atbrīvošanās no zara. Sākas ceļojums, no kura neviens liepas bērns neatgriežas pie mātes.

Es vaicāju liepai - kādi ir viņas sapņi?

“Es gribētu, lai mani bērni iesakņotos, un Latvijā būtu liepu audzes un meži. Lai ziedēšanas laikā visa zeme smaržotu, bites dūktu un visi pulcētos zem liepām, un visi būtu bezgala laimīgi.”